Vai līdzīgs karalim?

Kā tu sev pašam. Viņš taisni tāpat bija bruņojies, Kad cīnījās ar uzpūtīgo norvēģi; Tā raudzījās, kad spīvā ķildā viņš Reiz poli ragavās uz ledus veica. Cik dīvaini!

Tā divas reizes klusā pusnaktī Viņš sardzei lepni garām pagāja.

Kā īsti jāsaprot tas, nezinu. Bet, cik es vispār nojaust spēju, Tad valstī gaidāmas ir pārmaiņas.

Nu sēdieties un pasakiet, kas zin, — Kam tāda stingra, modra apsardzība, Kas naktīs nomoca šis zemes ļaudis? Kādēļ ik dienas lielgabalus lej Un ārzemēs pērk kara ieročus? Kam kuģu būvētavās smagais darbs, Kad nedod svētdienas vairs atpūtai? Kam caurām naktīm jāsvīst sūrā darbā? Kas var man paskaidrot?

Es domāju, tas nebūs cits nekas. Klīst baumas. Mūsu karali, kas miris, Ko dēvēja par neuzvaramu, Kad mita viņš vēl šinī pasaulē, Kur viņa gars nupat mums rādījās, Kā to jūs zināt, godkārības tirdīts, Bij Fortinbrass to cīņā izsaucis; Bet krita viņš un līdz ar dzīvību Tās zemes zaudēja, kas bija līgumā, Ko tie pēc likuma un parašām Bij parakstījuši, pirms cīņu sāka. Bet savukārtu mūsu karalis Bij pretī ķīlā licis norvēģim No savas valsts to lielo daļu, Kas kristu tam pēc viņu līguma, Ja pieveiktu viņš mūsu karali. Bet tagad, stāsta, jaunais Fortinbrass, Pilns cīņas spara, visā Norvēģijā Sev līgstot dienderus, kas gatavi Par uzturu un algu darīt visu, Ko tiem liek. Šo karapulku nolūks — Kā mūsu valstij labi saprotams — Gūt atpakaļ ar varu, spaidu kārtā, Tos novadus, ko zaudējis bij tēvs. Tas, liekas, galvenais būs iemeslis Šīm apsardzībām, kara priekšdarbiem Un steigai, rosībai it visā valstī.

Es domāju, tā būs. Un ne jau velti Pie apsardzes nāk rēgs šis draudīgais. Viss vienās bruņās, līdzīgs karalim, Ap kuru bij un tagad vēl ir kari.

Tas krislītis, kas apkrāpj prāta acis. Kad bagātā un lepnā Romas valstī Bij jākrīt varenajam Cēzaram, Bij kapi tukši, līķu autos tīti, Pa ielām nomirušie gāja vaidot; Bij zvaigznes ugunīgām astēm, lietus, Jaukts asinīm; uz saules metās plankumi, Un miklais spīdeklis, kā iespaidā Pats Neptuns stāv ar savu valstību, Bij tumsā grimis, kā uz pastardienu. Un tamlīdzīgas pravietīgas zīmes, Kā piekšspēle, kam sekos liktenis Ar drausmīgiem un smagiem notikumiem, Ir rādītas pie debess un virs zemes, Uz mūsu apvidiem un mūsu ļaudīm. Atkal parādās rēgs. Nu klusu! Redziet, viņš atkal tuvojas. Kaut bojā eju, krusta zīmi metīšu, Rēgs, stāvi! Ja balss tev ir un valoda, Tad runā. Ja paveicams kāds godīgs darbs, kas tev Var mieru dot un godu darīt man, Tad runā! Ja zināms tev ir tavas tautas liktenis, Ko, iepriekš paredzot, var vērst uz labu, Ak, runā tad! Ja dzīvojot tu netaisnīgi mantu Sev esi guvis, zemē slēpdams to, Par ko jums, gariem, kapā miera nav, Tad runā! Paliec te un runā!

Tu, Marcel, nedrīksti to projām laist.

Vai es lai cērtu tam ar zobenu?

Nu cērt, ja negrib stāt.

Viņš šeit!

Viņš šeit!

Viņš prom!

Viņš karalisks, mēs apvainojam to, Ja gribam šeit ar varu aizturēt, Jo viņš kā gaiss ir neievainojams Un mūsu cirtieni — tik ļauni zaimi.

Viņš runātu, bet gailis traucēja.

Viņš satrūkās kā noziedzīga būtne, Kad atskan troksnis. Esmu dzirdējis, Ka gailis, rīta vēstnesis, ar skaļo, Cēlo balsi modinot pat Ausekli; Kad viņa brīdinājums atskanot, Tad visi izklīdušie maldu gari, Lai ūdenī vai gunī, zemē, gaisā, Uz savām mītnēm steidzot atpakaļ. Ka tā, to liecināja arī rēgs.

Viņš izgaisa, kad gaili izdzirda, Tā saka, tuvu nākot laikam tam, Kad piedzimis ir ļaužu pestītājs, Šis ausmas putns dziedot augu nakti, Tad gari nedrīkstot vairs apkārt klīst, Nakts spēcinot un zvaigznes nekaitot, Un fejas, raganas bez burvju varas; Tik svēts un žēlastības pilns šis laiks.

Tā esmu dzirdējis, pa daļai ticu, Bet, raugiet, rūsgansārtā ietērpā nāk Rīts pār rasas klātiem kalniem austrumos, Laiks apsardzību beigt; es ieteiktu Par visu to, ko šonakt redzējām, Jo sīki ziņot arī Hamletam. Es galvoju, ka rēgs, kas mēms ar mums, Ar viņu runāsies. Vai piekrītat, Ka viņam jāziņo par visu to, Kā draudzība un pienākums mums liek?