Hamlets.
Kāpēc viņu aizsūtīja uz Angliju?
Pirmais kapracis.
Nu, par to, ka negudrs; tur viņš atgūšot sajēgu, bet, ja ne, tad neesot liela nelaime.
Hamlets.
Kā tad tā?
Pirmais kapracis.
Tur neko nemanīšot pie viņa; tur visi esot tādi paši negudri.
Hamlets.
Bet kā viņš kļuvis negudrs?
Pirmais kapracis.
Runā, ka diezgan ērmīgi…
Hamlets.
Kā — ērmīgi?
Pirmais kapracis.
Nu, it kā tādēļ, ka sajēgu zaudējis.
Hamlets.
Uz kāda pamata?
Pirmais kapracis.
Kā — uz Dānijas pamata, es šeit esmu kapracis jau trīsdesmit gadu, jau kopš savām jaunības dienām.
Hamlets.
Cik ilgi cilvēkam jāguļ zemē, kamēr viņš sapūst?
Pirmais kapracis.
Domāju, ja viņš nav sapuvis jau pirms miršanas, kā šos laikos, kad atgadās daudz ar bakām mirušo, kur dažs tikko iztur, kamēr iebāž zemē, tad viņš turēsies tā gadus astoņus vai deviņus; ādminis saglabājas deviņus gadus.
Hamlets.
Kādēļ tas ilgāk nekā citi?
Pirmais kapracis.
Nu, kungs, darbā viņam āda tā tiek samiecēta, ka ilgi neuzsūc ūdeni. Bet ūdens taču saēd mironi neganti ātri. Te ir atkal viens pauris, tas gulējis zemē divdesmit trīs gadus.
Hamlets.
Kam tas piederējis?
Pirmais kapracis.
He, kādam lielam rakarim; kā jūs domājat, kas tas varētu būt?
Hamlets.
Nezinu.
Pirmais kapracis.
Lai jupis viņu rāvis! Viņš reiz man uzgāza pudeli reinvīna uz galvas. Šis galvaskauss, kungs, ir karaļa jokdara Jorika galvaskauss.
Hamlets.
Šis?
Pirmais kapracis.
Šis pats.
Hamlets.
Parādi.
Ņem galvaskausu.
Ak vai, nabaga Joriks!
Es viņu atceros, Horācij; šim zellim bija neizsīkstošs joku avots, lieliska fantāzija. Tūkstošiem reižu viņš mani jādināja uz savas muguras. Un tagad — tik nejauki izķēmots! Man kļūst nelabi. Te bija lūpas, kuras es skūpstīju nezin cik reižu. Kur tagad tavi joki, tava draiskulība? Tavas dziesmas? Tavas jautrības dzirkstis, kas visam dzīru galdam lika lūzt aiz smiekliem? Vai nav neviena, kas pazobotos par taviem atņirgtiem zobiem? Galīgi uz mutes kritis? Ej tagad savas kundzes istabā, saki viņai, ka tā var ziesties, cik grib, tomēr reiz arī viņa būs tāda pati. Liec, lai viņa par to pasmejas. — Horācij, lūdzu, pasaki man vienu!
Horācijs.
Tas būtu, mans princi?
Hamlets.
Vai domā, ka tāds kapā izskatījās arī Aleksandrs?
Horācijs.
Tāds pats.
Hamlets.
Un tada pati smaka? Pe!
Aizsviež galvaskausu.
Horācijs.
Taisni tāda pati, mans princi.
Hamlets.
Cik zemā stāvokli mums galu galā jānonāk, Horācij! Kādēļ mūsu iedoma nevarētu sekot Aleksandra pīšļiem, kamēr tos atrod mucas tapā?
Horācijs.
Tā raudzīties uz notikumiem būtu pārāk jocīgi.
Hamlets.
Nē, patiesi, nemaz. Mēs varētu viņam sekot visā pazemībā, turoties iespējamības robežās, piemēram: Aleksandrs nomira, Aleksandru apbedīja, Aleksandrs tapa pīšļi; pīšļi ir zeme; no zemes mēs taisām mālus, un kāpēc gan ar māliem, par ko viņš pārvērties, nevarētu aizbāzt alus mucas caurumu?
Ir miris Cēzars, pārvērties par māliem,
Var sienas aizbāzīt pret vējiem tāliem.
Ak, zeme, pasaulei kas drebēt lika,
Nu ir pret vēju spraugās triepta.
Bet klusu! Miers! No ceļa: nāk karalis.
Uznāk garīdznieki un citi sēru gājienā; Ofēlijas zārkam seko Laerts un sēru svīta; karalis, karaliene, viņu pavadoņi un citi.
Un karaliene, galms. Ko pavada?
Tik klusas svinības! Tas nozīmē,
Ka aizgājējs, ko viņi pavada,
Pats pielicis sev izmisušu roku.
Tas nav no vienkāršiem, bet augstas kārtas.
Pie malas paiesim un vērosim.
Abi noiet sāņus.
Laerts.
Kāda ceremonija vēl būs?
Hamlets.
Redz, tas ir Laerts, dižais jauneklis.
Laerts.
Kāda ceremonija vēl būs?
Garīdznieks.
Viss darīts ir, kas bija mūsu varā;
Jo apšaubāms bij nāves cēlonis.
Ja nebūtu no augšas dots mums mājiens,
To liktu aprakt nesvētītā zemē
Līdz pastariem bez kādas aizlūgšanas
Un oļus, drazu sabērtu uz kapa;
Bet viņai atļauts jaunavības vainags
Un sēru gājiens, ziedi, kapu zvani.
Laerts.