Hamlets.
Mans kungs, jūsu rakstura īpašību uzskaitē viņš nezaudē nenieka; kaut gan zinu, ka pie pilnīga viņa īpašību kataloga sastādīšanas apmulstu mūsu atmiņa aritmētikā un saraksts vienmēr būtu nepilnīgs, ņemot vērā viņa ātro attīstību. Atzīmējot viņa cildenumu, man jāteic, ka ieskatu viņu par pirmā lieluma garu un viņa īpatnību tik retu, ka vienīgi spogulis var rādīt viņam līdzīgu un viņa pēdās var iet tikai viņa ēna.
Ozriks.
Jūsu augstība par viņu izsakās nemaldīgi pareizi.
Hamlets.
Bet kada tam nozīme? Kadeļ mes mēļojam par šo džentlmeni?
Ozriks.
Bet princi!
Horācijs.
Vai nav iespējams kā citādi izteikties? Tiešām, jūs, kungs, to varētu.
Hamlets.
Kādā nolūkā mēs minam šī džentlmeņa vārdu?
Ozriks.
Vai Laerta?
Horācijs.
Viņa maks ir jau tukšs; visi zelta vārdi izšķiesti.
Hamlets.
Par viņu, kungs.
Ozriks.
Es zinu, ka jums nav nezināms…
Hamlets.
Man patīkami, kungs, to dzirdēt; kaut gan man nav daudz ar ko lepoties. Bet, lūdzu…
Ozriks.
Jums nav nezināms, cik izcila personība ir Laerts.
Hamlets.
Neiedrošinos to atzīt, lai nepielīdzinātu sevi viņa izcilībai. Labi iepazīt otru ir pazīt pašam sevi.
Ozriks.
Es domāju, princi, viņa māku rīkoties ar ieroci. Bet, kā par viņu izsakās, viņam it kā neesot līdzinieka.
Hamlets.
Kāds viņa ierocis?
Ozriks.
Rapieris un duncis.
Hamlets.
Tie būtu divi viņa ieroči, bet — labi.
Ozriks.
Karalis ar viņu saderējis uz sešiem arābu ērzeļiem, pret ko Laerts, kā man zināms, licis sešus franču rapierus un dunčus ar piederumiem: jostām, zobenu siksnām un pārējo. Trīs uzkaramie patiesi brīnišķīgi, ar lieliski pielāgotiem rokturiem un visai smalki veidoti un izgreznoti.
Hamlets.
Ko jūs saucat par uzkaramiem?
Horācijs.
Es zināju, ka jums būs janoklausas visādi paskaidrojumi, pirms viņš beigs.
Ozriks.
Tās ir zobenu siksnas, princi.
Hamlets.
Šis apzīmējums būtu piemērotāks, ja mēs nēsātu pie sāniem lielgabalus, bet lai nu paliek vien zobenu siksnas. Tālāk — seši arābu ērzeļi pret sešiem franču šķēpiem ar piederumiem un īpatnēji greznotām zobenu siksnām; tas ir franču devums pret dāņu devumu. Bet kāpēc šādas derības, kā jūs teicāt?
Ozriks.
Karalis saderēja, ka no divpadsmit gājieniem viņš uzvarēs vairāk par trim. Viņš liek deviņus pret divpadsmit. Mēģināt varētu tūliņ, tiklīdz jūsu augstība dotu savu atbildi.
Hamlets.
Bet ja nu es atbildu «nē»?
Ozriks.
Es domāju, mans kungs, tiklīdz jūsu augstība būtu ar mieru stāties pretī.
Hamlets.
Mans kungs, es pastaigāšos šai zālē. Ja majestātei labpatīk — man tagad ir atpūtas stunda, — lai ienes rapierus; ja džentlmenis vēlas un karalis paliek pie sava nodoma, tad, ja varēšu, izcīnīšu karalim par labu derības; ja ne, tad neiegūšu neko vairāk kā kaunu un dažus liekus cirtienus.
Ozriks.
Vai varu tā ziņot?
Hamlets.
Apmēram tā, mans kungs, izpušķojumi pēc jūsu patikas.
Ozriks.
Ieteicu savu padevību jūsu augstībai.
Hamlets.
Man tas gods, man tas gods.
Ozriks aiziet.
Labi, ka viņš pats sevi ieteic, cita mēle tā nedarītu.
Horācijs.
Aizlaidās ķīvīte ar čaumalu cekulā.
Hamlets.
Viņš ākstījās ar mātes krūti, pirms to zīda. Tāds viņš ir — kā daudzi citi tās pašas sugas, kurus, cik zinu, sārņainais laikmets dievina, — tie piesavinās tikai sava laika runas veidu un stāju; murmuļu bars, kas izspraucas caur visseklākajiem un tukšākajiem spriedumiem; bet uzpūt tiem dzīvo elpu, un burbuļi pārplīst.
Ienāk galminieks.
Galminieks.
Mans kungs, viņa majestāte sūtīja pie jums jauno Ozriku, kurš atnāca atpakaļ ar ziņu, ka jūs gaidot viņu šai zālē. Majestāte sūta uzzināt, vai jūs tūliņ mēģinātu ar Laertu vai atliktu uz vēlāku laiku.
Hamlets.
Esmu noteikts savos lēmumos; tie saskan ar karaļa vēlēšanos: ja viņa majestātei tīk, esmu gatavs, tagad vai citreiz pieņemot, ka vēlāk to spēšu tāpat kā tagad.
Galminieks.
Karalis, karaliene un visi citi nāk šurp.
Hamlets.