Šo labo pamācību droši likšu Par sargu savai sirdij. Mīļais brāli, Bet neesi tik lišķīgs mācītājs, Kas rāda gan mums kraujo ērkšķu ceļu Uz debesīm, bet pats kā vieglais plauks Pa ērto baudu taku iet un piemirst, Ko citiem mācījis.

Par mani nebaidies. Es kavējos par ilgu. Lūk, tēvs jau nāk.

Ir divkārt laime divreiz svētītam; Mums izdevība otrreiz atvadīties.

Vēl, Laert, šeit? Prom, prom uz kuģi! Kaunies! Vējš tava kuģa buras plivina, Tur tevi gaida. Saņem svētību — Šos vārdus iespied cieši atmiņā. Pie sevis klusās domas paturi Un jausmai neļauj darbos izpausties. Laipns esi visiem, bet ne katram tuvs. Ja draugs tev pārbaudīts un uzticams, Pie sirds tad saisti dzelžu saitēm to; Bet nenodeldē plaukstu, apsveicoties Ar katru tikko izšķīlušos cāli. No ķildām vairies, bet, ja sācis esi, Tad turies tā, lai pretnieks baidās tevis. Ikvienu uzklausi, tik retam atsaucies. No visiem mācies, tomēr spried tu pats. Un ģērbies grezni, cik to atļauj maks, Bet ne kā āksts; lai dārgs ir tērps, ne raibs. Pēc tērpa daudzreiz vīru novērtē. Un Francijā — tur augstās aprindās Šai ziņā izmeklēti smalka gaume. Ne aizņemies, ne arī aizdot steidz, Jo aizdevums zūd bieži līdz ar draugu, Bet aizņēmums par postu tik var kļūt. Un galvenais: sev paliec uzticīgs. Tad nespēsi tu neīsts būt pret citiem. Brauc laimīgs! Mana svētība tev līdz!

Es pazemīgi atvados, mans tēvs.

Nav laika vairs. Ej, tavi ļaudis gaida!

Nu, sveika, Ofēlij, un atceries, Ko teicu tev.

Tas atmiņā man slēgts, Un atslēga tev glabāt nodota.

Nu sveiki!

Ko viņš tev teica, Ofēlij?

Ja labpatīk, par princi Hamletu.

Jā gan, tas pareizi: man stāstīja, Ka beidzamajā laikā veltījot Viņš pārāk lielu uzmanību tev, Un arī tu pret viņu pārāk brīva… Ja tas ir tā, kā brīdināja mani, Tad jāsaka, tu labi neizproti, Kas manai meitai der un tavam godam. Kas ir starp jums? Teic patiesību man!

Viņš beidzamajā laikā daudz runāja Par savām jūtām maigajām pret mani.

Par jūtām! Blēņas! Tā tik muļķa meitēns Var teikt, kas dzīves kļūmes neapjauš. Vai tici viņa jūtām, kā tās dēvē?

Es nezinu, ko domāt, mīļais tēvs.

Ak vai! Tad es tev domāt mācīšu. Tu esi bērns, ja ņem par pilnu jūtas, Kas nav ne graša vērts. Jel sevi valdi… Vai padarīsi mani vēl par muļķi.

Viņš atzinās man godīgi, kā klājas, Ka mani ļoti mīlot.

Ak godīgi, Kā klājas, saki tu. Tā vien vēl trūka!

Mans kungs, viņš savus vārdus apzvērēja Ar visiem svētiem debess zvērestiem.

Jā, cilpas sloku ķeršanai. Es zinu, Cik devīga tad sirds, kad asins brāzmo, Sniedz mēlei zvērestus: šīs liesmas, meitiņ, Kas vairāk mirgo nekā silda, dziest, Jau solot vien, par liesmu neturi. Bet turpmāk esi atturīgāka. Un augstāk vērtē savas sarunas, Lai neiznāk tas kā uz pavēli. Kas attiecas uz princi Hamletu, Tu tici viņam to, ka viņš ir jauns, Un viņa robežas daudz plašākas kā tev. Ar vārdu, Ofēlij, tā zvērestiem Tu netici, tie īsti nav, ne tādi, Kā rāda tērps; tie viltus aizgādņi, Kas svētulību dveš, lai pieviltu. Un reiz par visām reizēm pasaku, — Es negribu, ka, sākot ar šo dienu, Tu kaut mirkli tērzētu ar Hamletu.  Liec vērā! Ej, kur jāiet bija tev.