Mans princi, neejiet!

Nost rokas!

Jel valdieties un neejiet.

Likten's sauc. Tas katrā manas miesas cīpsliņā Vieš lauvas spēku man. Viņš atkal māj. Ak, laidiet mani, kungi! Apzvēru, Par rēgu katru pārvērtīšu es, Kas mani aizturēs! Prom, saku! Ej, un es tev sekošu.

Tas sajucis no paša iedomām.

Nu, sekosim. Tam klausīt nedrīkstam.

Jā, ejam! Kā gan tas izbeigsies?

Jā, Dānijā kaut kas ir satrunējis.

Par labu visu vērsīs dievs.

Tad iesim!

Kurp gribi vest? Teic, tālāk neiešu.

Vai dzirdi?

Dzirdu.

Tā stunda drīz būs klāt, Kad man uz mokām sēra ugunī Ir jāiet atpakaļ.

Ak, nabadziņš!

Nē, mani nežēlo, bet klausies nopietni, Ko teikšu.

Mans pienākums ir klausīties.

Vai atriebsi, kad būsi dzirdējis?

Ko?

Es esmu tava tēva gars, Kas nosodīts klīst nakti pasaulē, Bet dienā uguns svelmē mocīties, Līdz mani zemes dzīves noziegumi Būs liesmās izkveldēti, šķīstīti. Ja nebūtu man aizliegts izpaust to Par manas gūstniecības noslēpumiem, Es stāstītu, kur pat visgaišais vārds Tev sirdi plosītu un liktu sastingt Tev jaunām asinīm, un tavas acis Kā zvaigznes izlēktu no orbītas; Tev samezglotās cirtas raisītos, Un saslietos ik mats uz tavas galvas Kā saniknota eža adatas. Bet stāsts par mūžību nav domāts ausīm, Kam miesa, asinis. Vai nedzirdi? Ja dārgo tēvu esi mīlējis…

Ak dievs!

Tad atrieb neģēlīgo slepkavību.

Slepkavību?

Ir katra slepkavība nekrietna, Bet šī ir zema, nedabiska, rupja.

Teic to man ašāk, lai ar spārniem ātriem Kā iedvesma vai mīlas jausma liega Es tevi atriebt steigtu.

Tu gatavs, redzu. Un kūtrāks būtu tu par lekno zāli, Kas Lētas krastā rāmi saknes rieš, Ja tevi neuztrauktu tas. Vai dzirdi: Ir samelsts, it kā manā dārzā guļot Man iedzēlusi čūska; ar šo ziņu Par manu nāvi visa dāņu tauta Tiek nelietīgi krāpta. Bet, mans zēn, Tev jāzina, ka čūska, kura toreiz Tur, dārzā, tavu tēvu sadzēla, — Nu viņa kroni nes.

Ak, mana nojauta! Mans tēvocis!

Šis asinsgrēkā izvirtušais zvērs Ar ļišķa mēli, nodevēja balvām, — Ak Jaunā mēle, nolādētās balvas, Kas tā spēj apmāt! — savai iekārei Nu manu tiklo sievu ieguvis. Ak Hamlet, novērsties no manis, kas Tā mīlēja! Šī mīla īsta bij, Kā zvēresti, pie altāra ko devu. Kā pieķerties var tādam nelietim, Kas nabags ir ar savām gara spējām Pret manējām! Bet tikumu tā nevar mulsināt, Kaut neķītrība debess tēlu veidā Ap viņu lakstotos, tik iekāre Pat debešķīgā gultā eņģelim Pie sāniem drīz vien skaistā atēdas Un tver pēc saslaukām. Bet klusu! Šķiet, jau rīta gaismu jaušu! Es teikšu īsi. Dārzā gulēju, Kā paradis to biju diendusā, Tavs tēvocis šai nesargātā stundā Bij slepus piezadzies ar driģeņsulu Un ielēja man ausis šķidrumu, Kas cilvēkasinlm tik naidīgs ir, Ka ātri plūst pa visām dzīsliņām Kā dzīvsudrabs un tūdaļ sarecina, Kā skābe pienu, mūsu asinis. Tā notika ar mani. Vienā mirklī Kā Lācaram man visa gludā miesa Ar krevejainām ēdēm pārklājās. Tā guļošam, man brāja roka ņēma Ar reizi kroni, dzīvību un sievu. Tā mani ņēma pilnā grēku ziedā, Bez grēku nožēlas, bez svētības; Mans rēķins nenoslēgts, nu tiesāts tieku Ar visiem maniem trūkumiem un vainām. Ak, šausmas! Šausmas! Bezgalīgas šausmas! Ja vīra dūša tev, tad neciet to, Ka dāņu karajgulta kļūtu Par nolādēta asinsgrēka migu. Bet, lai tu sāc ko sākdams, dari tā, Ka neaptraipi savu dvēseli, Kaut kādā ziņā vērsdamies pret māti. To atstāj debesīm un ērkšķiem — tiem, Kas plosa viņas krūtis. Dzīvo sveiks! Jau rāda jāņtārpiņš, ka rīts ir tuvu. Sveiks, Hamlet, sveiks! Un mani atceries!