Šim-zirgam spalva bija tumšā šokolādes krāsā ar baltiem plan­kumiem kā jaguāram.

It kā lai uzsvērtu acij patīkamo krāsu, dzīvnieks bija arī ne­vainojami veidots — ar platām krūtīm, apaļiem sāniem, tievām kājām un galvu, kas varēja noderēt par zirgu skaistuma paraugu. Tas bija no lielākajiem mustangiem, kaut gan daudz mazāks par parasto angļu zirgu un pat par bēro — arī mustangu — kas bija piedalījies tā gūstīšanā.

Skaistais gūsteknis bija ķēve, viens no daudzajiem mustan­giem, kas klīst gar Alamo. Tur mustangu mednieks trīs reizes neveikmīgi bija mēģinājis skaistuli noķert.

Šoreiz gara virve ar slīdošu cilpu galā bija palīdzējusi Mori- sam notvert un droši piesiet viņam vienīgajam zināmu iemeslu dēļ dedzīgi iekāroto dzīvnieku.

Felims nekad nebija redzējis savu saimnieku atgriežamies no medībām tik satrauktu — pat tad, kad viņš jāja mājup, kā bieži gadījās, ar pieciem vai sešiem noķertiem un pie laso vaļīgi pie­sietiem mustangiem.

Taču nekad agrāk Felims nebija redzējis tādu skaistuli. Lāsu- mainā ķēve liktu iedegties sajūsmā pat tādam, kas maz ko saprot no zirgiem.

—    Hip, hip, urā! — Felims iesaucās, ieraudzīdams gūstekni un uzsviezdams gaisā cepuri. — Lai slavēts svētais Patriks[10], ka mūsu saimnieks beidzot noķēris lāsumaino! Piķis un zēvele, tā tik ir ķēve! Skaista gan! Kāds tur brīnums, ka viņš kā traks dzinās

# tai pakaļ. Velns parāvis, ja viņa būtu Balinaslojas gadatirgū, mēs ' par viņu izsistu jebkuru cenu. Skaista gan! … Kur mēs viņu lik­sim, saimniek? Koralā pie pārējiem?

—    Nē, tur viņu var saspārdīt. Mēs piesiesim viņu nojumē. Kastro kā viesmīlīgam saimniekam būs jāpavada nakts zem kla­jās debess. Vai tu, Felim, esi kādreiz redzējis tik skaistu zir­dziņu?

—    Nekad, mister Moris, nekad savā mūžā! Dažus līdzīgus esmu redzējis Balibalahā. Zirgs ir tik jauks, ka gribas to vai ap­ēst, bet pieraugi, ka viņš pats tevi neapēd. Jūs vēl neesat viņu iejājis?

—    Nē, Felim, pagaidām man nav laika viņu dīdīt. Vēlāk. —

jā, tad ņemšu priekšā pamatīgi. Tādu pilnību taču nedrīkst bojāt. Es sākšu pieradināt mustangu, kad būšu nogādājis to kolonijā.

—    Kad jūs jāsiet uz turieni, saimniek?

—   Rīt. Mums jāizjāj mazā gaismiņā, lai sasniegtu fortu vienā dienā.

—    Prieks to dzirdēt. Priecājos ne jau par sevi, bet par jums. Varbūt jūs nezināt, ka viskijs iet uz beigām. Maz kas tur ir atli­cis. Tie forta iemītnieki nav diez cik godīgi. Šie amerikāņu blēži, kā jeņķi paši viņus nokristījuši, prot šmaukties, viņi gan atšķaida, gan neielej, cik vajag.

—    Neraizējies par viskiju, Felim. Ceru, ka šo vakaram pietiks un rīt no rīta arī vēl būs ko ieliet pudelēs mūsu ceļojumam. Ne­nokar degunu, vecais Balibalah! Iekārtosim viešņu un tad apru­nāsimies, kā papildināt dzērienu, kuru, es zinu, tu mīli vairāk par visu pasaulē, izņemot pats sevi.

—   Un jūs, saimniek Moris! — iesaucās galvejietis, šķelmīgi pamirkšķinādams.

Mustangu mednieks iesmējās un izlēca no segliem.

Drīz lāsumainais bija novietots nojumē, bet Kastro piesiets pie koka.

Dienas darbu nogurdinātais mustangu mednieks atkrita savā guļamvietā. Šīs yegua pinta[11] medības bija bijušas nepieredzēti ilgas un grūtas.

Medību iemeslu, izņemot Morisu pašu, nezināja neviens cits — ne Felims, ne Kastro, ne kāda cita dzīva būtne.

Kaut gan^ Moriss bija nosēdējis seglos vairākas dienas, no tām pēdējās trīs — nepārtraukti vajājot lāsumaino, viņš nevarēja iemigt. Laiku pa laikam viņš piecēlās un sāka nemierīgi staigāt pa būdu.

Vairākas naktis mustangu mednieks svaidījās savā catre[12], līdz beidzot ne vien viņa kalps Felims, bet arī Tara sāka prātot, kas viņam lēcies.

Likās, ka, sagūstījis dzīvnieku, saimnieks nevis nomierinās, bet, gluži otrādi — kļūst vēl satrauktāks. Beidzot Felims nolēma izmantot savas audžu brāļa tiesības un izdibināt viņa nemiera cēloni.

Kad saimnieks atkal saknosījās, Felims jautāja:

—    Sakiet, Moris, kas ar jums notiek?

—    Nekas, Felim, nekas. Kāpēc tu tā jautā?

—    Kā lai nejautā! Es nevaru ne uz mirklīti iemigt pēc jūsu pēdējās atgriešanās no kolonijas. Varbūt jūs esat redzējis kaut ko tādu, no kā māc bezmiegs? Vai tik pie tā nav vainojama kāda meksikāņu meitene? Nē,- tam es neticu. Tas nav jūsu gaumē.

—    Nemels nu! Ar mani nekas nav noticis. Tev rādās.

—    Nekā nebij, saimniek, jūs alojaties. Ja ar mani kaut kas nav kārtībā un man rādās, kas tad lēcies jums? Kas ar jums no- tieK miega, kaut arī pēdējā laikā jūs guļat maz?

—    Miegā? Ko tu ar to gribi teikt, Felim?

—   Ko es gribu teikt? Kolīdz jūs aizverat acis un domājat, ka esat aizmidzis, jūs sākat runāt kā pie bikts.

—    Ak tā? Un ko tad es esmu pateicis?

—    Es nekā no tā nesajēdzu, saimniek. Jūs allažiņ mēģināt izrunāt kādu garu vārdu. Tas ir tik garš, ka rādās — tam nebūs gala, un tas sākas ar «poind».

—    Vārdu? Kādu vārdu?

—    Es skaidri nepateikšu. Tas ir pārmēram garš, lai es to pa­turētu prātā. Bet pirms tā jūs minat vēl vienu vārdu, un to es atceros. Tas ir sievietes vārds — Luīza, un tad nāk tas «poind».

—    Ak! — jaunais īrs pārtrauca viņu, acīmredzot nevēlēda­mies turpināt sarunu par šo tematu. — Tādu vārdu laikam esmu kaut kur nejauši dzirdējis. Ko gan visu sapņos nesaplāpā!

—    Jā, tur jums taisnība. Jūs, saimniek, sapņos runājat par kādu meiteni, kas lūkojas pa karietes lodziņu, un sakāt viņai, lai velk ciet aizkarus, jo draud briesmas un jūs gribat viņu izglābt.

—    Nudien jābrīnās, kur es esmu sagrābis tādas blēņas!

—   Man arī jābrīnās, — Felims piekrita, pētoši raudzīdamies savā saimniekā.