Vakarā piezvanīju uz mājām, lai pateiktu Džekijai, ka viss kārtībā, ka esmu nopircis ne tikai vainag- baložus, kurus viņa tā vēlējās, bet arī divus pārus ļoti skaistu fazānu. To dzirdēdamas, Kēte un Džekija abas vienā balsī iesaucās, ka mani vienu nekādā ziņā ne­drīkstot laist pie zvēru tirgotājiem, ka man neesot ne­kādas sajēgas par taupību, un kālab es esot pircis fa­zānus, labi zinādams, ka zooloģiskajam dārzam neesot līdzekļu to iegādei; es atbildēju, ka tie ir ļoti reti sa-

stopami fazāni, tā bija mana vienīgā aizbildināšanās, kas varēja cik necik noderēt. Pēc tam es vienaldzīgi piebildu, ka esmu nopircis vēl kaut ko.

Ko — ko es vēl esot nopircis, viņas abas aizdomīgi iejautājās.

Pārīti orangutanu, — es bezrūpīgi atteicu.

Orangutanus? — noprasīja Džekija. — Tu laikam esi traks. Cik tie maksāja? Kur mēs tos turēsim? Tu pa­tiesi esi zaudējis prātu.

Kēte, izdzirdusi jaunumus, viņai pilnīgi piekrita. Es paskaidroju: orangutani ir tik maziņi, ka tos var nēsāt pat kabatā, un es nespēju atstāt tos drošai nāvei zoo­loģiskajā veikalā Holandē.

Tu iemīļosi tos, tiklīdz būsi ieraudzījusi, — es cerību pilnā balsī sacīju, bet Džekija tikai nicinoši no­šņācās.

Labi, — viņa filozofiskā mierā atteica, — ja jau nopirkts, tad nopirkts, tikai es ceru, ka tu atgriezīsies mājās iespējami drīzāk, lai neiztērētu vēl vairāk nau­das.

Atgriezīšos rīt, — es atbildēju.

Nākamajā rītā nosūtīju ar lidmašīnu vainagbalo­žus un fazānus, bet pats ar abiem mazajiem pērtiķīšiem braucu pa jūru. Viņi abi bija aizdomu pilni un ļoti bai­līgi, kaut gan pērtiķīte šķita pēc dabas paļāvīgāka nekā pērtiķēns; taču pēc dažu stundu ilgas pierunāšanas tie jau ņēma kumosiņus no manas rokas. Pēc ilgas svārstī- šanās nolēmu nosaukt pērtiķēnu par Oskaru, bet pēr- tiķīti par Bali, jo tai bija zināma līdzība ar to pasaules daļu, no kuras tā cēlusies.

Ceļojumu pa jūru izvēlējos, pirmkārt, jau tādēļ, ka nekad nemēdzu lidot, ja vien varu no tā izvairīties. Esmu cieši pārliecināts, ka ikviens pilots, kas vada lid­mašīnu, kurā es lidoju, ir tikko izlaists no trakomājas, kur viņam ārstēta akūta angina pectoris. Bez tam man šķita, ka ceļojums pa jūru būs mierīgāks un dos man iespēju tuvāk iepazīties ar mazuļiem. Tā tiešām arī no­tika: kamēr nonācām galā, Bali bija kļuvusi visai at­saucīga un Oskars bija man divreiz iekodis.

Kā jau biju paredzējis, tiklīdz ierados zooloģiskajā dārzā ar abiem plikpaurainajiem, resnvēderainajiem, rūsganajiem pērtiķīšiem, visi no pirmā acu uzmetiena viņos iemīlējās. Tos lutināja un ievietoja krātiņā, kas jau iepriekš bija īpaši viņiem sagatavots, un tikai reto brīdi kāds neaizgāja uz viņiem palūkoties un iedot kādu kārumu. Pagāja apmēram mēnesis, līdz viņi cik necik atguva pašapziņu un sāka atjēgt, ka mēs neesam šausmoņi, par kādiem viņi mūs bija uzskatījuši. Tad tie attīstījās aizvien straujāk un ļoti drīz kļuva bezmaz vai par populārākajiem zooloģiskā dārza iemītniekiem. Man šķiet, tieši pliko galvvidu, slīpo acu un Būdas vēderiņu dēļ bija interesanti vērot, kā viņi cīkstējās vi­siem spēkiem, turklāt tik jocīgi, kā vēl nekad nebiju redzējis darām. Tā kā viņu kājām, liekas, piemīt īpa­šība gurna locītavā, par spīti anatomijas likumiem, brīvi griezties uz visām pusēm, šo cīkstēšanos vajadzēja redzēt pašam savām acīm, lai spētu ticēt, ka tas vispār iespējams. Elsdami un aizsmakušā balsī ķiķinādami, pērtiķēni valstījās pa salmiem, resnie vēdereļi lāgiem atsitās viens pret otru, rokas un kājas bija tik neiedo­mājami sapinušās, ka likās neiespējami tās kādreiz atkal atmudžināt. Reizēm, kad Oskars cīņas laikā kļuva par rupju, Bali sāka protestēt: tikko dzirdami iepīkstē­jās smalkā, smalkā balstiņā, kas izklausījās gaužām smieklīgi tik prāvam dzīvniekam kā Bali.

Pērtiķēni auga apbrīnojami strauji, un drīz vaja­dzēja tos atkal pārvietot uz jaunu krātiņu. Džeremijs bija pats uzrasējis un konstruējis īpašu ierīci šim krātiņam, lai viņi varētu vingrināties. Tās bija dzelzs redeļkāp- nes, kas sniedzās no griestiem līdz grīdai. Tur bija daudz spraišļu, kur pieķerties, un mazuļiem tās ļoti patika; viņi kāpelēja tik enerģiski, ka resnie punči itin drīz atguva normālu formu.

Raksturā abi bija pilnīgi atšķirīgi. Oskars bija īsts negantnieks; viņš bija drausmīgs gļēvulis, tomēr nekad nepalaida garām izdevību izdarīt kādu nerātnību, ja vien radās iespēja. Viņš neapšaubāmi ir inteliģentākais no abiem un ne vienreiz vien parādījis savu izgudrotāja atjautu. Krātiņā ir loga niša; bijām paplašinājuši pa­lodzi ar dēļiem, tā ka iznāca platforma, kur pērtiķi va­rēja pasēdēt. No grīdas platformu varēja sasniegt pa dzelzs redeļkāpnēm. Oskars kāda tikai viņam vienam zināma iemesla dēļ nolēma, ka būtu derīgi aizvākt no palodzes visus dēļus. Viņš nostājās uz dēļiem un centās tos izkustināt, taču traucēja viņa paša svars. Vēlreiz visu pamatīgi apsvēris, viņš izdomāja citu metodi, un tā bija saprātīgāka, kādu jel kad esmu pērtiķiem no­vērojis. Viņš atklāja, ka kāpņu augšējais spraislis atro­das apmēram divas collas zem palodzes pārkares. Ja viņam izdotos kaut ko iebāzt šai spraugā un spiest uz leju, tad šis priekšmets kļūtu par sviru, bet kāpņu aug­šējais spraislis pārvērstos par atbalsta punktu; un kas gan šim nolūkam varēja noderēt labāk par tērauda šķīvi? Kad mēs atklājām, ka mūsu vidū dzīvo pērtiķis, kas prot lietot darbarīkus, Oskars jau bija izlauzis se­šus dēļus un pats par to varen sajūsminājās.